Понимание бога через очки экономиста(Latvian)(For Latvians Only)

Dievs ir lielās starptautiskās organizācijas boss. Tā ir radīta ar mērķi piesaistīt sev pēc iespējas vairāk locekļu, jeb klientu un virzīta uz attīstību un ietekmes paplašināšanu. Organizācijas objekts ir visi pasaules cilvēki. Boss darbojas brīvā tirgus apstākļos, jo mēs, cilvēki, paši pieņemam lēmumu, kalpot vienam vai citam dievam vai vispār neticēt nevienā. Dievs darbojas konkurences apstākļos. Galvenais Dieva oponents ir Sātans, jeb Velns. Viņš darbojas tieši tāpat kā mūsu lielais boss – viņš ir spējīgs pavērst cilvēkus savā ticībā tāpat kā Dievs. Pie tā, ekzistē vēl cita veida dievības, kurus pielūdz šamāni vai pagānistu pusmežonīgas ciltis. Viņu iespējas ir nesalīdzināmi mazākas, nekā Dievam, bet arī viņi ietekmē cilvēkus. Dievs tieši ietekmē arī tos cilvēkus, kuri viņā netīc. Pārliecībai izmanto visus motivācijas veidus, kurus tagad izmanto priekšnieki.
Pats Dievs ir organizācija, viņš ir pilnīgi neapšaubāms, neaizvietojams un mūžīgs tās līderis un galva. Viņam ir savas stratēģijas realizācijas plāns, atspoguļots divās grāmatās – Vecā un Jaunā Derībās. Organizācijas mērķis ir lai cilvēki darītu kaut ko tās labā, tiešāk Dieva labā. Visi cilvēki, kas tic Dievā ir viņa kalpi pēc organizācijas ideoloģijas, taču viņi kļūst par tiem kad brīvprātīgi kļūst par organizācijas klientiem. Taču neviens neredzēja bosu, viņa tēls ir nenosakāms. Bet klientu vidū pastāv absolūtā pārliecība par tā ekzistēšanu un globālo varu.
Pirmais, ko izdarīja boss pēc organizācijas iedibināšānas (dieva radīšanas) – viņš izvēlējās 4 labākus no visiem pasaules cilvēkiem, un padarīja viņus par organizācijas menedžeriem. Viņu vārdi bija Moisejs, Mohameds, Jēzus un Budda. Viņu mērķi bija iepazīstināt cilvēkus ar organizāciju (Dievu), tās mērķiem un sociālo labumu piedāvājumiem. Taču menedžeri darbojas dažādās pasaules vietās un pārāk tālu viens no otra, lai kopā veidotu sava darba koncepciju. Viņu skatījums uz organizāciju ar laiku kļuva atšķirīgs un tādēļ laika gaitā cilvēki sadalījās četrās lielākās, bet gandrīz konfrontējošās, vienas organizācijas klientu grupās. Tās grupas ir reliģijas – jūdaisms, islāms, kristietība un budisms. Es gribētu pastāstīt par kriestietības tālāko attīstību, jo katrā reliģijā ir atšķirīga organizācijas struktūra un iekšējā vide.
Ko darīja slavenākais menedžers Jēzus? Jēzus ir viens no vieniem laimīgiem cilvēkiem, kas redzēja organizācijas bosu, jo bez tā viņam būtu grūtāk pildīt savas funkcijas – sludināt Dieva vārdu. Lai viņam noticētu, viņam bija jābūt par bosa pietuvināto personu – viņa dēlu. Vēlāk kristietība gandrīz apvienoja Jēzu un Dievu, pievienojot vēl Svēto Garu. Jēzus sarīkoja milzīgu un veiksmīgāku PR-kampaņu pasaulē, kuras sekas darbojas jau 2 tūkstoši gadu. Par tās galveno simbolu kļuva krusts ar mirušā Jēza ķermeni. Kampaņu turpināja viņa dzīves biedri, jeb menedžera mācekļi – 12 apustuļi (propagandas aparāts), kuri sarakstīja evaņģēlijus par Dieva (caur Jēzu) radītiem brīnumiem un labiem darbiem visu cilvēku labā. Katrs no apustuļiem stāstīja visiem pazīstāmu leģendu un aktīvi sprediķoja dažādās pasaules daļās, reklamējot sociālo aizsardzību no Dieva puses – Pēteris Romā, Mātiss Etiopijā, Pāvels Jeruzalemā. Tā reliģija izplatījās pa visu pasauli.
Laiks gāja, cilvēku skaits palielinājās un organizācija attīstījās. Sāka atvērties organizācijas filiāli – Dieva nami, kuri bija par stārpniekiem starp klientiem un bosu. Kristietības stratēģiskais mērķis ir ļoti globāls – padarīt cilvēkus par līdzīgiem Dievam – želsirdīgiem, labiem, mīlošiem. Taktiskais mērķis ir lai visa pasaule kļūtu kristīgā. Katrai baznīcai ir sava stratēģija un attiecīgais plāns kā piesaistīt vairāk klientu. Daudziem cilvēkiem nepatīk uzņemties atbildību par savu pašu dzīvi, tāpēc viņi kļūst par Dieva klientiem. Viņiem vajag neredzamais vadonis, uz kuru var cerēt visās situācijās.
Kalpošana Dievam ir organizatorisks process. Nepieciešamas darbības un rituāli ir noteikti. Boss var saņemt uzrunas, iesniegumus un lūgumus mutiskajā, rakstiskajā, domas vai citā formā, kuras cilvēki sūt Dievam. Taču Dievs atstāj sev tiesības pēc savas gribas neizpildīt neko no prasītām Dieva Žēlastībām (Mūžīgā dzīve, Palīdzība, Aizstāvība utt.) bez iepriekš brīdinājuma un bez turpmākiem cēloņu paskaidrojumiem. Kā arī vispār izvairīties no cilvēku uzrunu izskatīšanas. Dievs atstāj sev tiesības savos lēmumos par Dieva Želastību vai Dieva Sodu neturēties pie cēloņsakarības vai citiem likumiem, iekļaujot dažādu rīcību iespēju identiskajās situācijās (Dieva Griba).
Organizācijas struktūra ir tīri hierarhiskā un bez atpakaļejošā spēka. Dieva kalpotāji, jeb organizācijas klienti ir sadalīti parastajos un profesionāli sagatavotos kulta kalpotājos. Viņiem ir darba līgumi ar Dievu un katram sava specializācija. Kā arī attiecīgie panākumi un privilēģijas. Profesionālo darbinieku rekrutācija notiek procesuāli, pastāv dažādi kritēriji un ierobežojumi (dzimuma, ģimenes stāvokļa, vecuma). Baznīcas hierarhija sastāv no dažādiem garīdzniekiem, priesteriem un mācītājiem – kas ir zemākajā līmenī un kontaktē tieši ar parasto tautu - klientiem. Tālāk ir bīskapi, kardināli, patriarhi un citi svētie amati. Tiem cilvēkiem ir speciālā teoloģiskā izglītība, viņiem ir zinātniskie teoloģijas grādi. Tomēr bieži mācītāju mērķis ir cilvēku noturēšana, nevis patiesa apgaismošana. Tiek rosināta personāla brīvprātīgā atrāšanās slēgtos un attālinātos Dieva pārstāvju filiālos (Klosteros) ar motivāciju iegūt prēmiju – Dieva Žēlastību. Vainas sajūta ir katra kristieša neatņemams dzīves komponents.
Ir Dieva radīti organizācijas galvenie iekšējie noteikumi, nosauktie par Baušļiem. Tie sastāv no desmit punktiem, kurus jāpild visiem, gan organizācijas personālam, gan klientiem. Kontrole par noteikumu ievērošanu notiek nemanāmi, jo ir pieņemts ka Dievs redz visu cilvēku darbības vienlaicīgi. Par noteikumu neizpildīšanu ir paredzētas iespējamas sankcijas, jeb Dieva sods.
Dieva nami, jeb baznīcas, tika radīti kā kontroles un pārraudzības, kā arī starpniecības institūcijas. Jo filiālu bija daudz, un pasaules kristieši bija dažādi un atšķirīgi, kristietības kustība arī nonāca pie sašķeltības. Lielie spēkavīri - baznīckungi, cilvēki, kas mācīja citiem organizācijas noteikumus un vēsturi, sastrīdējas par Dieva teorētisko saturu. Konflikts radījās varas un ietekmes dēļ. Tā kristietība sadalījās uz 3 lielākām daļām – katoļicismu, pareizticību un protestantismu.
Romas, jeb katoliskā baznīca ir stingri centralizēta: tai ir vienots pasaules centrs – Vatikāna un viens vienots vadītājs – Romas pāvests, kas ir piramīdas augšā, otrais pēc Dieva. Struktūra ir hierarhiskā, zemākie svētie amati ir padoti augstākiem, pastāv karjeru sistēma, svēto tēvu ilglaicīgā kāpšana pa svētām kāpnēm. Klientu komunikācija ar Dievu notiek formāli un procesuāli – grēksūdzes laikā. Vainas apziņa un vaļsirdīga noteikumu neievērošanas atzīšana var atvieglot sodu. Klientiem ir jāuzticās Dievam, taču uzticēšanas rezultāts ir neparedzams, subjektīvs un neapšaubāmi pareizs, jo šajā sistēmā nevis klientam, bet bosam ir vienmēr taisnība. Tādēļ klienti vienkārši nevar būt neapmierināti.
Protestantisms ir daudzu un patstāvīgu baznīcu un denomināciju kopums, kas ar savu izcelšanās ir saistīti ar Reformāciju – plašu antikatolicisku kustību. Tas ir decentralizēts. Organizācijas ir organiskās, klienti var pildīt dažādās funkcijas baznīcas darbā, piedalīties dažādos baznīcas pasākumos. Attiecībās iekšējā vidē pastāv vienlīdzība un aktīvā neformālā komunikācija.Tajā tiek likvidēta baznīcas hierarhija.
Jau no pašas izveidošanas ortodoksālās, jeb pareizticīgās baznīcas vara Vizantijā bija sadalīta četru Patriarhu rokās: Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalēmas. Ar laiku katrs no Patriarhiem sāka vadīt katrs savu Pareizticīgo Baznīcu. Pēc tām organizācijas kļuva nacionāli autonomas – radījās Krievijas, Polijas, Amērikas Pareizticības Baznīcas, un attiecīgi to Patriarhi, kas ir neatkarīgi viens no otra katrs savā teritorijā, tomēr sadarbojās pēc vienotā un kopēja plāna un stratēģijas, kas ir radīti ikgadējos Pareizticības Kongresos. Tajā organizācijā ir ļoti svarīga loma dažādiem svēto dienu svīnībām un dažādiem dzīves notikumu rituāliem, lai klientiem būtu motivācija kalpot, gaidot gaišus svētkus.
Daudzus cilvēkus pieņem organizācijā bez viņu vēlēšanas, notiek formālā iesvētīšana – konfirmācija vēl neapzinātā vecumā.
Taču pēdējā laikā baznīcas jo vairāk kļūst par komerciālām un korumpētām organizācijām. 20.gadsimtā vairākums baznīcu bija atdalītas no valsts un zudušas politisko varu. Dieva satura iztulkošana kļūst arvien vairāk dažāda. Baznīcas sāk sadarboties ar agrāk noliegtiem masu medijiem, lai iegūt vairāko popularitāti mūsdienu asas konkurences apstākļos. Dieva ietekme pazeminājas un vairākums no lielpisētu iedzīvotāju netīc nekādā Dievā. Taču dažādās pasaules vietās tā saglabājās augstākajā līmenī, kur baznīca nosaka sabiedrības dzīves noteikumus un vērtības. Baznīca bieži neatbalsta inovācijas un cilvēka liberālās brīvības izpausmes. Notiek reliģijas spiediens uz sabiedrisko dzīvi, jo tā var neatbilst formālām svētās morāles normām. Taču vienlaicīgi notiek arī liberalizācijas process, anglikāņu kristiešu baznīcas priestieris var būt ar nestandarto seksuālo orientāciju, kas ir pilnīgi aizliegts katoļicismā.
Organizācijas saturā tiek skaidri pozicionēts Dieva likuma priekšrocība pret valsts likumiem. Tas bieži traucē cilvēkiem pildīt reliģiskus noteikumus un tā baznīca var nonākt konfliktā ar valsti. Tajos gadījumos viss ir atkarīgs no baznīcas ietekmes valsts sabiedrības apziņā un iekšējās valsts leģitimitātes pakāpes.
Baznīcas organizācijai visos laikos bija īpašumi un pastāvīgi ienākumu avoti, tagad tā ir finansiāli neatkarīga no valsts. Taču mūsdienās ienākumu iegūšanas veidi var nonākt līdz absurdam, baznīcai piedāvājot tādus pakalpojumus kā mirušā dzīvnieka apstāvēšana vai automašīnas svētība. Baznīcas institūciju ēku būvēšana un iekārtošana notiek uz klientu brīvprātīgi ziedotām naudām. Daudzi klienti cer uz kukuļa apmaiņu pret Dieva Žēlastību (sociālo labumu – veselību, laimi, mīlestību, rūpēm utt.).
Oficiālie kristietības konfesiju pārstāvji ir legāli. Taču cilvēki mēdz pārdomāt oficiālās baznīcas doktrīnas un tradīcijas, un kad viņu secinājumi nonak konfliktā ar tām, viņiem var rāsties šaubas par Dieva saturu un organizācijas noteikumiem. Daži no tādiem cilvēkiem var radīt jaunas kristietības virzienus vai pat jaunas reliģijas, bet tās ir nelegālas, jo oficiālā baznīca uztver tos par ķeceriem un daudzas no tām aizliedz, nosaucot par sektām. Tās ir Dieva „ēnu”, jeb nelegālie filiāli.
Pēc visiem prognoziem ir skaidri, ka Dieva kristīgā organizācija pastāvēs vēl ilgu laiku. Taču tagad tas atrodas pārmaiņu situācijā. Svētie teorētiķi cenšas pielīdzināt dogmatiskās patiesības mūsdienu ātri attīstījušās pasaules ritmiem. Baznīcu un uzskatu par Dievu dažādība noved cilvēku pie nevēlmes būt par kārtējas sociālās aprūpes organizācijas klientu.Reliģijai ir jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas vēlās to palīdzību pieņemt un kas alkst pēc tās.
Augstākajai baznīcas vadībai jāatrod ceļu kā pieņemt reālo situāciju un integrēt reliģiju sabiedrības dzīvē, lai nepazaudēt savu augstākā garīguma stāvokli un nepalikt pasaules pārmaiņu atkritumos.

не экономиста, а теории организации управления! :) короче менеджмента :D